Mārtiņš Zeltiņš | Žēlastības Vārds | zelastibasvards.lv
Vai esi jeb kad uzdevis sev jautājumu - ko nozīmē būt reformētam? Kas ir reformētā ticība? Reformētās draudzes patiesībā nav nekas jauns. Tās ir daļa no reformētās kristietības, kas aizsākās ar 16. gadsimta protestantu reformāciju. Reformatori, tādi kā Mārtiņš Luters, Ulrihs Cvinglijs un Žans Kalvins vēlējās reformēt tā laika Romas katoļu baznīcu un atgriezties pie Bībeles patiesības. Tāpēc reformētie baptisti patiesībā nav nekas jauns, bet gan vēlme atgriezties pie baptistu saknēm, Svētajiem Rakstiem un reformācijas patiesībām.
Viduslaiku Romas katoļu baznīca bija ieslīgusi māņticībā, garīgā samaitātībā un morālā pagrimumā. Kad 15. un 16. gadsimtā Bībele beidzot tika iztulkota no latīņu valodas tautu valodās, cilvēki ieraudzīja, cik tālu baznīca bija novirzījusies no bibliskās mācības. Reformatori vēlējās atjaunot baznīcu un atgriezt to atpakaļ pie Svētajiem Rakstiem, tādā veidā aizsākot protestantu reformāciju.
Tā kā mēģinājumi reformēt baznīcu no iekšienes neizdevās, protestantu reformācijas rezultātā 16. un 17. gadsimtā dzima jaunas draudzes – anglikāņu, luterāņu, presbiteriāņu un baptistu. Visām šīm draudzēm bija kopīga, uz Dievu un Svētajiem Rakstiem vērsta teoloģija. Par reformācijas pamatu kļuva “piecas solas” (no latīņu valodas “vienīgi” jeb “tikai”). Šīs piecas solas ir sola Scriptura (vienīgi Raksti), sola fide (vienīgi ticība), sola gratia (vienīgi žēlastība), solus Christus (vienīgi Kristus) un soli Deo gloria (vienīgi Dieva gods). Tās baptistu draudzes, kas atgriezās pie šīm bibliskajām mācībām un kalvinistiskas izpratnes par pestīšanu kļuva pazīstamas kā reformētie baptisti.
Reformētie baptisti pieturas pie reformētās teoloģijas, ko dēvē arī par kalvinismu. Mūsdienās kalvinismam šķiet piemīt vairāk negatīva pieskaņa, un iespējams labāks nosaukums tam ir “žēlastības mācības”. Reformētā teoloģija māca, ka cilvēks pēc grēkā krišanas ir pilnībā samaitāts un nespēj pats patiesi vēlēties meklēt Dievu, lai tiktu glābts. Tāpēc Dievs, pirms pasaules radīšanas, ir izredzējis noteiktus cilvēkus glābšanai pēc savas gribas un mūžīgā nodoma. Kristus nomira par izredzētajiem, nevis par visiem pasaules cilvēkiem. Tie, kurus Dievs ir izredzējis dzīvībai, Viņš, sevis noteiktā laikā iedarbīgi un neatvairāmi aicina pie Sevis. Tie, kurus Dievs izglābj, Viņš arī uztur un neļauj tiem pilnībā un galēji atkrist no ticības. Šīs mācības ir pazīstama kā "kalvinisma pieci punkti" - pilnīga samaitātība, beznosacījuma izredzēšana, ierobežotā izpirkšana, neatvairāmā žēlastība un svēto izturība.
Reformētie baptisti, lai aprakstītu Dieva glābšanas darbu pie cilvēkiem, izskaidro to tā saucamajās “žēlastības mācībās”. Tās māca, ka cilvēks ir pilnībā samaitāts un pats nekad nemeklēs Dievu, kā rezultātā Dievs nāk meklēt un glābt pazudušos. Glābšana ir pilnībā Dieva darbs no iesākuma līdz nobeigumam. “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” Ja patiesi “nav neviena, kas dara labu, it neviena” (Rom 3:12) un neviens cilvēks pats nenāks pie Dieva (Jāņa 15:16), tad kā gan kāds cilvēks var tikt glābts? Reformēto baptistu atbilde uz šo jautājumu ir – izredzēšana. “Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai”. Mēs bijām “miruši savos pārkāpumos un grēkos” (Ef 2:1). Mēs nebijām slimi, nepilnīgi vai tikai grēcīgi. “Miruši” apzīmē garīgu nāvi, nespēju tuvoties un meklēt Dievu. Miris cilvēks nav spējīgs ticēt vai pat gribēt ticēt. Dievam ir jāiedveš cilvēkā dzīvības dvaša, lai tas dzīvotu. Dievs aizveda pravieti Ecehiēlu uz ieleju ar sausiem cilvēku kauliem un jautāja – “cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi”. Pravietis atbildēja, “Dievs, tu zini”. Tad Dievs teica – “Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi” (Ec. 37:1-14). Tas apzīmē mūsu pazudušo stāvokli Dieva priekšā pirms Dievs iedvesa mūsos dzīvības garu, dāvāja mums ticību un atgriešanās dāvanu, lai mēs spētu ticēt. Dieva Vārds mums māca, ka “mums ir dots ticēt uz Kristu” (Fil 1:29) un Dievs dod atgriezties pie patiesības atziņas (2 Tim 2:25). Gan ticība, gan atgriešanās ir Dieva dāvanas. Iemesls kādēļ viens cilvēks ir ticīgs, bet kāds cits izvēlas neticēt ir atrodams izredzētībā. “Es apžēlošos par to, par ko apžēlošos, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu” (Rom 9:15).
Žēlastības mācības ir apkopotas piecos kalvinisma punktos:
1. Pilnīga samaitātība – cilvēks pēc Ādama grēkā krišanas ir pilnībā samaitāts garīgi, morāli un fiziski, tādā veidā, ka viņš nespēj patiesi vēlēties un darīt labu, lai tiktu glābts.
2. Beznosacījuma izredzēšana – Dievs, pirms pasaules radīšanas, ir izredzējis noteiktus cilvēkus glābšanai pēc savas gribas un mūžīgā nodoma, nebalstot savu lēmumu uz cilvēka gribu vai rīcību.
3. Ierobežotā izpirkšana – Kristus nomira par izredzētajiem, nevis par visiem pasaules cilvēkiem. Tikai izredzētie ir atpirkti, iedarbīgi aicināti, attaisnoti, adoptēti, darīti svēti un glābti.
4. Neatvairāmā žēlastība – Tos, kurus Dievs ir izredzējis dzīvībai, Viņš, sevis noteiktā laikā iedarbīgi un neatvairāmi aicina pie Sevis. Viņš dāvā tiem ticības un atgriešanās dāvanu, lai tie labprātīgi un nepiespiesti spētu ticēt Evaņģēlijam un taptu izglābti.
5. Svēto izturība - Tie, kurus Dievs izglābj, Viņš arī uztur un neļauj tiem pilnībā un galēji atkrist no ticības. Krītot grēkā, Dievs tiem dāvā atgriešanās žēlastību un viņi tiek pasargāti caur ticību Kristū Jēzū.
Reformētās draudzes raugās uz Bībeli kā uz vienotu veselumu. Tā atklāj Dieva glābšanas stāstu, pulcinot pie Sevis vienu Tautu no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām caur žēlastības derību. Dievs ar cilvēkiem ir noslēdzis derības, un šīs derības ir pamats Dieva attiecībām ar cilvēkiem. Derību teoloģija māca, ka visa Bībele ir viens vienots stāsts par Dieva pestīšanas darbu, kurā Dievs vienmēr glābj cilvēkus no žēlastības, caur ticību, Kristus dēļ.
Reformētie baptisti pieturas pie vēsturiskas ticības apliecības. Lielāka daļa no reformētajiem baptistiem turas pie Londonas baptistu ticības apliecības. Šī ticības apliecība nav uzskatāma par pilnīgu vai nekļūdīgu, bet gan par kopsavilkumu par mūsu uzskatiem. Sola Scriptura jeb Svētie Raksti paliek par vienīgu, pilnībā nekļūdīgu, pietiekamu un autoratīvu gala vārdu visos ticības un dzīves jautājumos.
Reformētās teoloģijas pamatā ir reformācijas piecas solas (no latīņu valodas “vienīgi” jeb “tikai”). Šīs piecas solas ir sola Scriptura (vienīgi Raksti), sola fide (vienīgi ticība), sola gratia (vienīgi žēlastība), solus Christus (vienīgi Kristus) un soli Deo gloria (vienīgi Dieva gods). Kopā šīs piecas solas apraksta reformācijas galvenos uzskatus attiecībā uz pielūgsmi, autoritāti draudzē un cilvēku glābšanu. Vārdam “vienīgi” katrā no šīm solām ir īpaši liela nozīme, jo tas uzsver Dieva Vārda pietiekamību un norāda uz žēlastības lomu cilvēku glābšanā, kas tiek dāvāta un saņemta vienīgi caur ticību. Pēdējā sola “soli Deo gloria” kalpo par gala mērķi iepriekšējām četrām. Tā mums māca, ka reformētā teoloģija liek uzvaru uz Dieva godu visos mūsu dzīves aspektos. Būt reformētam nozīmē, ka Dievs ir mūsu dzīves un teoloģijas centrā. Glābšana ir no iesākuma līdz nobeigumam Dieva darbs.
Viduslaiku Romas katoļu baznīca bija ieslīgusi māņticībā, garīgā samaitātībā un morālā pagrimumā. Kad 15. un 16. gadsimtā Bībele beidzot tika iztulkota no latīņu valodas tautu valodās, cilvēki ieraudzīja, cik tālu baznīca bija novirzījusies no bibliskās mācības. Reformatori vēlējās atjaunot baznīcu un atgriezt to atpakaļ pie Svētajiem Rakstiem, tādā veidā aizsākot protestantu reformāciju.
Tā kā mēģinājumi reformēt baznīcu no iekšienes neizdevās, protestantu reformācijas rezultātā 16. un 17. gadsimtā dzima jaunas draudzes – anglikāņu, luterāņu, presbiteriāņu un baptistu. Visām šīm draudzēm bija kopīga, uz Dievu un Svētajiem Rakstiem vērsta teoloģija. Par reformācijas pamatu kļuva “piecas solas” (no latīņu valodas “vienīgi” jeb “tikai”). Šīs piecas solas ir sola Scriptura (vienīgi Raksti), sola fide (vienīgi ticība), sola gratia (vienīgi žēlastība), solus Christus (vienīgi Kristus) un soli Deo gloria (vienīgi Dieva gods). Tās baptistu draudzes, kas atgriezās pie šīm bibliskajām mācībām un kalvinistiskas izpratnes par pestīšanu kļuva pazīstamas kā reformētie baptisti.
Kalvinisms
Reformētie baptisti pieturas pie reformētās teoloģijas, ko dēvē arī par kalvinismu. Mūsdienās kalvinismam šķiet piemīt vairāk negatīva pieskaņa, un iespējams labāks nosaukums tam ir “žēlastības mācības”. Reformētā teoloģija māca, ka cilvēks pēc grēkā krišanas ir pilnībā samaitāts un nespēj pats patiesi vēlēties meklēt Dievu, lai tiktu glābts. Tāpēc Dievs, pirms pasaules radīšanas, ir izredzējis noteiktus cilvēkus glābšanai pēc savas gribas un mūžīgā nodoma. Kristus nomira par izredzētajiem, nevis par visiem pasaules cilvēkiem. Tie, kurus Dievs ir izredzējis dzīvībai, Viņš, sevis noteiktā laikā iedarbīgi un neatvairāmi aicina pie Sevis. Tie, kurus Dievs izglābj, Viņš arī uztur un neļauj tiem pilnībā un galēji atkrist no ticības. Šīs mācības ir pazīstama kā "kalvinisma pieci punkti" - pilnīga samaitātība, beznosacījuma izredzēšana, ierobežotā izpirkšana, neatvairāmā žēlastība un svēto izturība.
Žēlastības mācības
Reformētie baptisti, lai aprakstītu Dieva glābšanas darbu pie cilvēkiem, izskaidro to tā saucamajās “žēlastības mācībās”. Tās māca, ka cilvēks ir pilnībā samaitāts un pats nekad nemeklēs Dievu, kā rezultātā Dievs nāk meklēt un glābt pazudušos. Glābšana ir pilnībā Dieva darbs no iesākuma līdz nobeigumam. “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” Ja patiesi “nav neviena, kas dara labu, it neviena” (Rom 3:12) un neviens cilvēks pats nenāks pie Dieva (Jāņa 15:16), tad kā gan kāds cilvēks var tikt glābts? Reformēto baptistu atbilde uz šo jautājumu ir – izredzēšana. “Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai”. Mēs bijām “miruši savos pārkāpumos un grēkos” (Ef 2:1). Mēs nebijām slimi, nepilnīgi vai tikai grēcīgi. “Miruši” apzīmē garīgu nāvi, nespēju tuvoties un meklēt Dievu. Miris cilvēks nav spējīgs ticēt vai pat gribēt ticēt. Dievam ir jāiedveš cilvēkā dzīvības dvaša, lai tas dzīvotu. Dievs aizveda pravieti Ecehiēlu uz ieleju ar sausiem cilvēku kauliem un jautāja – “cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi”. Pravietis atbildēja, “Dievs, tu zini”. Tad Dievs teica – “Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi” (Ec. 37:1-14). Tas apzīmē mūsu pazudušo stāvokli Dieva priekšā pirms Dievs iedvesa mūsos dzīvības garu, dāvāja mums ticību un atgriešanās dāvanu, lai mēs spētu ticēt. Dieva Vārds mums māca, ka “mums ir dots ticēt uz Kristu” (Fil 1:29) un Dievs dod atgriezties pie patiesības atziņas (2 Tim 2:25). Gan ticība, gan atgriešanās ir Dieva dāvanas. Iemesls kādēļ viens cilvēks ir ticīgs, bet kāds cits izvēlas neticēt ir atrodams izredzētībā. “Es apžēlošos par to, par ko apžēlošos, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu” (Rom 9:15).
Žēlastības mācības ir apkopotas piecos kalvinisma punktos:
1. Pilnīga samaitātība – cilvēks pēc Ādama grēkā krišanas ir pilnībā samaitāts garīgi, morāli un fiziski, tādā veidā, ka viņš nespēj patiesi vēlēties un darīt labu, lai tiktu glābts.
2. Beznosacījuma izredzēšana – Dievs, pirms pasaules radīšanas, ir izredzējis noteiktus cilvēkus glābšanai pēc savas gribas un mūžīgā nodoma, nebalstot savu lēmumu uz cilvēka gribu vai rīcību.
3. Ierobežotā izpirkšana – Kristus nomira par izredzētajiem, nevis par visiem pasaules cilvēkiem. Tikai izredzētie ir atpirkti, iedarbīgi aicināti, attaisnoti, adoptēti, darīti svēti un glābti.
4. Neatvairāmā žēlastība – Tos, kurus Dievs ir izredzējis dzīvībai, Viņš, sevis noteiktā laikā iedarbīgi un neatvairāmi aicina pie Sevis. Viņš dāvā tiem ticības un atgriešanās dāvanu, lai tie labprātīgi un nepiespiesti spētu ticēt Evaņģēlijam un taptu izglābti.
5. Svēto izturība - Tie, kurus Dievs izglābj, Viņš arī uztur un neļauj tiem pilnībā un galēji atkrist no ticības. Krītot grēkā, Dievs tiem dāvā atgriešanās žēlastību un viņi tiek pasargāti caur ticību Kristū Jēzū.
Derību teoloģija
Reformētās draudzes raugās uz Bībeli kā uz vienotu veselumu. Tā atklāj Dieva glābšanas stāstu, pulcinot pie Sevis vienu Tautu no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām caur žēlastības derību. Dievs ar cilvēkiem ir noslēdzis derības, un šīs derības ir pamats Dieva attiecībām ar cilvēkiem. Derību teoloģija māca, ka visa Bībele ir viens vienots stāsts par Dieva pestīšanas darbu, kurā Dievs vienmēr glābj cilvēkus no žēlastības, caur ticību, Kristus dēļ.
Ticības apliecības
Reformētie baptisti pieturas pie vēsturiskas ticības apliecības. Lielāka daļa no reformētajiem baptistiem turas pie Londonas baptistu ticības apliecības. Šī ticības apliecība nav uzskatāma par pilnīgu vai nekļūdīgu, bet gan par kopsavilkumu par mūsu uzskatiem. Sola Scriptura jeb Svētie Raksti paliek par vienīgu, pilnībā nekļūdīgu, pietiekamu un autoratīvu gala vārdu visos ticības un dzīves jautājumos.
Piecas solas
Reformētās teoloģijas pamatā ir reformācijas piecas solas (no latīņu valodas “vienīgi” jeb “tikai”). Šīs piecas solas ir sola Scriptura (vienīgi Raksti), sola fide (vienīgi ticība), sola gratia (vienīgi žēlastība), solus Christus (vienīgi Kristus) un soli Deo gloria (vienīgi Dieva gods). Kopā šīs piecas solas apraksta reformācijas galvenos uzskatus attiecībā uz pielūgsmi, autoritāti draudzē un cilvēku glābšanu. Vārdam “vienīgi” katrā no šīm solām ir īpaši liela nozīme, jo tas uzsver Dieva Vārda pietiekamību un norāda uz žēlastības lomu cilvēku glābšanā, kas tiek dāvāta un saņemta vienīgi caur ticību. Pēdējā sola “soli Deo gloria” kalpo par gala mērķi iepriekšējām četrām. Tā mums māca, ka reformētā teoloģija liek uzvaru uz Dieva godu visos mūsu dzīves aspektos. Būt reformētam nozīmē, ka Dievs ir mūsu dzīves un teoloģijas centrā. Glābšana ir no iesākuma līdz nobeigumam Dieva darbs.
Reformēto baptistu draudzes Latvijā
Šobrīd Latvijā ir divas reformēto baptistu draudzes:
- Reformēto baptistu Rīgas draudze (https://rigasdraudze.lv/)
- Liepājas Centra draudze (https://centradraudze.tv)
Reformētā teoloģija
Reformēto teoloģiju varētu definēt dažādi. Taču visvienkāršākā definīcija ir, ka tie ir uzskati un secinājumi, pie kuriem nonāca 16. gadsimta protestantu reformatori. Agrīnie reformatori kā Mārtiņš Luters, Ulrihs Cvinglijs un Žans Kalvins asi kritizēja un nosodīja tā laika Romas katoļu sagrozīto mācību par pestīšanu, kristībām, svēto vakarēdienu un pāvesta autoritāti. Viņi uzsvēra glābšanu no žēlastības caur ticību un Bībeli kā vienīgo un galējo ticības mērauklu.
Šodien ar reformēto teoloģiju apraksta arī mācību par izredzētību un kalvinisma piecus punktus: pilnīgo samaitātību, beznosacījuma izredzēšanu, ierobežoto izpirkšanu, neatvairāmo žēlastību un svēto izturību. Taču arī šīs lietas pilnībā neapraksta visu reformēto teoloģiju.
Reformētās teoloģijas pamatā ir reformācijas piecas solas (no latīņu valodas “vienīgi” jeb “tikai”). Šīs piecas solas ir sola Scriptura (vienīgi Raksti), sola fide (vienīgi ticība), sola gratia (vienīgi žēlastība), solus Christus (vienīgi Kristus) un soli Deo gloria (vienīgi Dieva gods). Kopā šīs piecas solas apraksta reformācijas galvenos uzskatus attiecībā uz pielūgsmi, autoritāti draudzē un cilvēku glābšanu. Vārdam “vienīgi” katrā no šīm solām ir īpaši liela nozīme, jo tas uzsver Dieva Vārda pietiekamību un norāda uz žēlastības lomu cilvēku glābšanā, kas tiek dāvāta un saņemta vienīgi caur ticību. Pēdējā sola “soli Deo gloria” kalpo par gala mērķi iepriekšējām četrām. Tā mums māca, ka reformētā teoloģija liek uzvaru uz Dieva godu visos mūsu dzīves aspektos. Būt reformētam nozīmē, ka Dievs ir mūsu dzīves un teoloģijas centrā. Glābšana ir no iesākuma līdz nobeigumam Dieva darbs, kā arī mums dotā dzīve ir Dieva dāvana.
Līdztekus piecām solām ir jāizceļ vēl divi būtiski reformētās teoloģijas aspekti. Pirmais ir mācība par derību. Rakstos mēs redzam, ka Dievs īsteno savu glābšanas plānu caur secīgām derībām. Bībele arī runā par vienu visaptverošu "mūžīgo derību", kuras centrā ir Kristus upuris pie krusta (Ebr. 13:20). Derības veido biblisku ietvaru, caur kuru mēs varam izprast Dieva darbu Kristū un Viņa attiecības ar savu tautu visas cilvēces vēsturē. Ja mēs uzsvērtu tikai izredzēšanu vai piecus kalvinisma punktus, mēs iegūtu nepilnīgu priekšstatu par to, ko patiesībā nozīmē būt reformētam kristietim. Reformētā teoloģija aptver visu Bībeli, un derība ir tas ietvars, kas apvieno Veco un Jauno Derību, izvirzot centrā Kristu.
Otrs svarīgs aspekts ir ticības apliecības. Reformēto kristiešu draudzes savu ticību ir izpaudušas ticības apliecībās. Starp tām ir Beļģijas ticības apliecība, Heidelbergas katehisms, Dortes kanoni, Vestminsteras ticības apliecība un Londonas baptistu ticības apliecības. Jau no pašiem pirmsākumiem reformētā teoloģija ir uzsvērusi ticības apliecību nozīmi. Tāpēc būt reformētam arī nozīmē balstīties šajās apliecībās.
Īsumā, reformētā teoloģija atzīst un pieņem reformācijas piecas solas, uzsver derību lomu Dieva pestīšanas plānā, un balstās senajās ticības apliecībās.
Šodien ar reformēto teoloģiju apraksta arī mācību par izredzētību un kalvinisma piecus punktus: pilnīgo samaitātību, beznosacījuma izredzēšanu, ierobežoto izpirkšanu, neatvairāmo žēlastību un svēto izturību. Taču arī šīs lietas pilnībā neapraksta visu reformēto teoloģiju.
Reformētās teoloģijas pamatā ir reformācijas piecas solas (no latīņu valodas “vienīgi” jeb “tikai”). Šīs piecas solas ir sola Scriptura (vienīgi Raksti), sola fide (vienīgi ticība), sola gratia (vienīgi žēlastība), solus Christus (vienīgi Kristus) un soli Deo gloria (vienīgi Dieva gods). Kopā šīs piecas solas apraksta reformācijas galvenos uzskatus attiecībā uz pielūgsmi, autoritāti draudzē un cilvēku glābšanu. Vārdam “vienīgi” katrā no šīm solām ir īpaši liela nozīme, jo tas uzsver Dieva Vārda pietiekamību un norāda uz žēlastības lomu cilvēku glābšanā, kas tiek dāvāta un saņemta vienīgi caur ticību. Pēdējā sola “soli Deo gloria” kalpo par gala mērķi iepriekšējām četrām. Tā mums māca, ka reformētā teoloģija liek uzvaru uz Dieva godu visos mūsu dzīves aspektos. Būt reformētam nozīmē, ka Dievs ir mūsu dzīves un teoloģijas centrā. Glābšana ir no iesākuma līdz nobeigumam Dieva darbs, kā arī mums dotā dzīve ir Dieva dāvana.
Līdztekus piecām solām ir jāizceļ vēl divi būtiski reformētās teoloģijas aspekti. Pirmais ir mācība par derību. Rakstos mēs redzam, ka Dievs īsteno savu glābšanas plānu caur secīgām derībām. Bībele arī runā par vienu visaptverošu "mūžīgo derību", kuras centrā ir Kristus upuris pie krusta (Ebr. 13:20). Derības veido biblisku ietvaru, caur kuru mēs varam izprast Dieva darbu Kristū un Viņa attiecības ar savu tautu visas cilvēces vēsturē. Ja mēs uzsvērtu tikai izredzēšanu vai piecus kalvinisma punktus, mēs iegūtu nepilnīgu priekšstatu par to, ko patiesībā nozīmē būt reformētam kristietim. Reformētā teoloģija aptver visu Bībeli, un derība ir tas ietvars, kas apvieno Veco un Jauno Derību, izvirzot centrā Kristu.
Otrs svarīgs aspekts ir ticības apliecības. Reformēto kristiešu draudzes savu ticību ir izpaudušas ticības apliecībās. Starp tām ir Beļģijas ticības apliecība, Heidelbergas katehisms, Dortes kanoni, Vestminsteras ticības apliecība un Londonas baptistu ticības apliecības. Jau no pašiem pirmsākumiem reformētā teoloģija ir uzsvērusi ticības apliecību nozīmi. Tāpēc būt reformētam arī nozīmē balstīties šajās apliecībās.
Īsumā, reformētā teoloģija atzīst un pieņem reformācijas piecas solas, uzsver derību lomu Dieva pestīšanas plānā, un balstās senajās ticības apliecībās.
Comments
Post a Comment