Džonatans Edvards: Apņēmies
Mārtiņš Zeltiņš Žēlastības Vārds Otrdiena, 10. februāris, 2026
www.zelastibasvards.lv
Džonatans Edvards, bieži dēvēts par labāko 18. gadsimta Amerikas teologu un mācītāju, bija pazīstams ar savu apņemšanos pilnībā izdzīvot savu dzīvi Dieva godībai. Martins Loids Džons, raksturoja Edvardu, sakot:
Astoņpadsmit gadu vecumā Džonatans Edvards uzrakstīja septiņdesmit apņemšanās, kuras kļuva par viņa dzīves personīgo misiju. Viņš uzsāka savas apņemšanās ar skaidru un nesatricināmu mērķi — ar katru savas dzīves elpu dzīties pēc Dieva godības.
Džonatans Edvards
Džonatans Edvards (1703–1758) pareizi tiek dēvēts par vienu no izcilākajiem teologiem un mācītājiem Amerikas vēsturē. Viņš ieņēma nozīmīgu lomu lielās atmodas laikā un ar savu spēcīgo sludināšanu aizrāva veselu paaudzi. Dievs varenā veidā lietoja Edvardu, lai parādītu, ko nozīmē dzīvot Dieva godam ar visu savu sirdi, prātu un spēku. Viņa svētruna "Grēcinieki dusmīga Dieva rokās" joprojām tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajām svētrunām baznīcas vēsturē.
Edvarda dzīve ir spilgts piemērs tam, kā Dieva patiesība iemiesojas cilvēkā. Ar savu dzīvi viņš parādīja, ko nozīmē izdzīvot kristietību ikdienā. Viņš nebija tikai sava laika cilvēks — viņš meta garu ēnu pār veselu paaudzi, un viņa ēna sniedzas līdz pat mūsu dienām.
Par Edvardu ir teikts, ka viņš ir viens no visu laiku labākajiem domātājiem un ka viņa darbi ir vieni no izcilākajiem darbiem visā kristietībā. Viņš stāv kā milzis Baznīcas vēsturē — cilvēks, kuru Dievs lietoja, lai parādītu, ko nozīmē būt pilnībā nodevies Kristum.
Lai mēs ikviens vēlētos dzīvot tādā veidā, kas visvairāk pagodina Dievu, kas atnes mums vislielāko prieku un būt tam vispilnīgākajam kristietietim savā paaudzē.
Džonatana Edvarda Apņemšanās
"Saprotot, ka esmu nespējīgs darīt kaut ko bez Dieva palīdzības, es pazemīgi lūdzu Viņu pēc žēlastības, lai Viņš man palīdzētu ievērot šīs apņemšanās, tik tālu, cik tās atbilst Viņa gribai Kristus dēļ."
Atceries pārskatīt šīs apņemšanās reizi nedēļā.
Apņēmies: Darīt visu, kas manuprāt nesīs Dievam vislielāko godu, un man labumu, ieguvumu un prieku, visas manas dienas. To visu es darīšu, neņemot vērā laiku, ko tas prasīs. Apņemos darīt visu, ko saprotu esam par savu pienākumu un kas sniegs vislielāko labumu un svētību cilvēkiem kopumā. Apņemos to darīt, lai kādas grūtības mani piemeklētu, un lai cik daudz vai smagas tās būtu.
Apņēmies: Pastāvīgi censties rast jaunus veidus, kā īstenot un veicināt to, kas teikts pirmajā apņemšanās.
Apņēmies: Ja kādreiz - precīzāk, ikreiz, kad klupšu un kritīšu un/vai noguršu un kļūšu vienaldzīgs, ikreiz, kad sākšu atstāt novārtā jebkuras no šīm apņemšanām, es nožēlošu visu, ko spēšu atcerēties, ka esmu pārkāpis vai atstājis neizpildītu, tiklīdz atkal nākšu pie saprāta.
Apņēmies: Nekad nedarīt neko, fizisku vai garīgu, izņemot to, kas pagodina Dievu. Patiesībā es apņemos darīt ne tikai šo, bet apņemos arī pat nebēdāties un nesūdzēties par šīm lietām, ja varēšu no tā izvairīties.
Apņēmies: Nekad nezaudēt nevienu laika mirkli, bet gan satvert laiku un lietot to iespējami noderīgākajā veidā.
Apņēmies: Dzīvot ar visu savu spēku, kamēr vien dzīvoju.
Apņēmies: Nekad nedarīt neko tādu, ko es baidītos darīt, ja tā būtu manas dzīves pēdējā stunda.
Apņēmies: Visos veidos — gan runājot, gan darot — rīkoties tā, it kā neviens nekad nebūtu bijis tik grēcīgs, kā es esmu; un, sastopot grēku citos, savā prātā un sirdī justies tā, it kā pats būtu izdarījis tos pašus grēkus vai man būtu tās pašas vājības un trūkumi kā citiem. Zināšanas par viņu trūkumiem es izmantošu vienīgi tam, lai sevī vairotu pazemību — pat kaunu. Apziņu par viņu grēcīgumu un vājumu es lietošu tikai kā ieganstu atzīt Dieva priekšā savus paša grēkus un nožēlojamo stāvokli.
Apņēmies: Visās situācijās daudz domāt par savu paša nāvi un par tām ikdienas lietām, kas ir saistītas ar nāvi un to pavada.
Apņēmies: Sajūtot sāpes, domāt par mocekļu sāpēm — gan par Jēzu, gan par ticīgajiem visā pasaulē — un atgādināt sev elles realitāti.
Apņēmies: Ikreiz, kad iedomāšos par kādu teoloģisku jautājumu, kas jāatrisina, es nekavējoties darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai to atrisinātu, ja apstākļi to atļaus.
Apņēmies: Ja pieķeršu sevi priecājamies par kādu lepnību vai tukšu domu, vai jebkādu citu tukšu lietu, es to nekavējoties pārstāšu darīt.
Apņēmies: Censties atklāt lietas, kam veltīt savu mīlestību un dāsnumu.
Apņēmies: Nekad nedarīt neko aiz atriebības.
Apņēmies: Nekad nepieļaut pat visniecīgākās dusmu jūtas pret neracionālām būtnēm.
Apņēmies: Nekad nerunāt ļaunu par nevienu, izņemot gadījumu, ja tas ir nepieciešams kāda patiesa labuma dēļ.
Apņēmies: Dzīvot tā, kā vēlētos, lai es būtu dzīvojis, kad būs pienācis mans laiks nomirt.
Apņēmies: Vienmēr dzīvot tādā veidā, kā es atzīstu par labāko, brīžos, kad esmu visgarīgākais - tajos brīžos, kad man ir visskaidrākā izpratne par evaņģēliju un apziņa par nākamo pasauli.
Apņēmies: Nekad nedarīt neko tādu, ko es baidītos darīt, ja zinātu, ka ne vairāk kā pēc stundas es dzirdētu pēdējās bazūnes skaņu. (tas ir, kad Jēzus atgriezīsies).
Apņēmies: Uzturēt visgudrākos un veselīgākos ieradumus savā ēšanā un dzeršanā.
Apņēmies: Nekad nedarīt neko tādu, ko, redzot citu darām, es uzskatītu par taisnīgu iemeslu viņu nicināt vai jebkādā veidā vērtēt zemāk par sevi.
Apņēmies: Censties sev iegūt pēc iespējas lielāku svētlaimi nākamajā pasaulē. Lai to panāktu, es lietošu visu spēku, varu, sparu un dedzību — pat agresiju — uz kādu vien esmu spējīgs vai varu sevi piespiest, jebkādā veidā, kāds vien ir iedomājams.
Apņēmies: Bieži veikt kādu apzinātu rīcību — ko neparastu — un darīt to Dieva godam. Tad es atsekošu savam nodomam un centīšos izšķirt savu patieso un dziļāko motīvu: ko es patiesībā no tā vēlējos? Ja atklāšu, ka mans patiesākais motīvs nav bijis Dieva godam, tad es to uzskatīšu par ceturtās apņemšanās pārkāpumu. (skat. augstāk)
Apņēmies: Ikreiz, kad izdarīšu kādu acīmredzami ļaunu lietu, es to atsekošu līdz tās sākotnējam cēlonim; un tad es rūpīgi centīšos gan 1) to vairs nekad nedarīt, gan 2) cīnīties un lūgt ar visu savu spēku pret šī sākotnējā impulsa cēloni.
Apņēmies: Rūpīgi un pastāvīgi pārbaudīt, kas ir tā viena lieta manī, kas man liek šaubīties par Dieva mīlestību, pat visniecīgākajā mērā; un tad vērst pret to visus savus spēkus.
Apņēmies: Atstumt visu, ko atrodu sevī tādu, kas mazina manu pārliecību par Dieva mīlestību un žēlastību.
Apņēmies: Nekad apzināti neatstāt novārtā vai nepadarītu nevienu lietu, izņemot gadījumu, ja šādas lietas nedarīšana nestu Dievam godu. Piezīme sev: bieži pārskatīt lietas, kuras neesmu izdarījis.
Apņēmies: Studēt Svētos Rakstus tik pastāvīgi, tik nemitīgi un tik bieži, ka man pašam kļūst skaidrs — pat acīmredzams — ka mana izpratne par tiem ir pieaugusi.
Apņēmies: Nekad nelūgt tādu lietu, nedz arī ļaut uzskatīt par lūgšanu, tādu lūgumu, kuru lūdzot, es nevaru cerēt, ka Dievs to uzklausīs; un neizteikt kā grēksūdzi neko tādu, par ko es nevaru cerēt, ka Dievs to pieņems.
Apņēmies: Censties no visa spēka katru nedēļu kļūt garīgākam, un piedzīvot vairāk Dieva žēlastības nekā iepriekšējā nedēļā.
Apņēmies: Nekad neteikt neko sliktu par kādu cilvēku, izņemot gadījumus, kad tas saskanētu ar kristīgo cieņu un mīlestību pret cilvēkiem; un izņemot gadījumus, kad tas saskanētu ar vislielāko pazemību un apziņu par manis paša vainām un trūkumiem. Un ikreiz, kad esmu ko teicis pret kādu, es pārbaudīšu savus vārdus, lai tie atbilstu zelta likumam.
Apņēmies: Stingri un nelokāmi būt uzticīgam visam, ko Dievs man ir uzticējis. Mana cerība ir, lai pamācības vārdi no Sal. pam. 20:6 "Bet kas atradīs uzticamu vīru?" — netiktu atzīti par pat daļēji patiesiem attiecībā uz mani.
Apņēmies: Vienmēr darīt visu, kas ir manās spējās, lai veicinātu, uzturētu, nostiprinātu un saglabātu mieru, kad vien tas ir iespējams, bet nepaceļot miera vērtību tik augstu, ka tas kļūtu par kaitējumu citos aspektos.
Apņēmies: Stāstot stāstus, nekad nerunāt neko citu kā vien šķīsto un vienkāršo patiesību.
Apņēmies: Ikreiz, kad es kaut mazliet apšaubu vai esmu izpildījis savu pienākumu, tik ļoti, ka tiek traucēts mans sirdsmiers, es apstāšos un iztaujāšu sevi, līdz šīs bažas tiek atrisinātas.
Apņēmies: Nekad nerunāt ļaunu par nevienu, izņemot gadījumu, kad man ir kāds īpašs un patiesi labs iemesls to darīt.
Apņēmies: Katru vakaru, ejot gulēt, izmeklēt sevi, kur esmu bijis nolaidīgs, kādu grēku esmu izdarījis un kā esmu sevi aizliedzis. To pašu es darīšu katras nedēļas, mēneša un gada beigās.
Apņēmies: Nekad nerunāt neko muļķīgu, tukšu vai citādi nepiedienīgu Tā Kunga dienā vai sabata vakarā.
Apņēmies: Nekad nedarīt neko, par kā likumību varētu šaubīties. Un pēc tam apņemties pārdomāt un izmeklēt, vai tas, ko esmu darījis, patiesi ir bijis likumīgs, un vai tas, no kā esmu atturējies, patiesībā būtu bijis atļauts.
Apņēmies: Katru vakaru, pirms dodos gulēt, izmeklēt, vai esmu rīkojies vislabākajā iespējamajā veidā attiecībā uz ēšanu un dzeršanu.
Apņēmies: Katras dienas, nedēļas, mēneša un gada beigās sev jautāt, kur es jebkurā ziņā būtu varējis rīkoties labāk.
Apņēmies: Regulāri atjaunot savu nodošanos Dievam, ko es pirmo rezi darīju savās kristībās un ko es atjaunoju, kad tiku uzņemts draudzē; un ko es tagad no jauna esmu izdarījis šajā [datumā], [mēnesī], [gadā].
Apņēmies: No šīs dienas līdz pat manas nāves dienai nekad nerīkoties tā, it kā es jebkādā veidā piederētu sev, bet gan visā pilnībā piederētu Dievam, un dzīvot saskaņā ar šo realitāti.
Apņēmies: Lai nekam citam kā vien Evaņģēlijam nebūtu nekādas ietekmes uz manu rīcību; un lai neviena lieta, ko es daru pat visniecīgākajā mērā nebūtu citāda kā to pasludina, pieprasa un ietver Evaņģēlijs.
Apņēmies: Nekad nepieļaut nevienu baudu vai skumjas, prieku vai bēdas, nedz jebkādu pieķeršanos vai apstākļus, kā vien to, kas ir Evaņģēlija labā.
Apņēmies: Nekad nepieļaut pat vismazāko kurnēšanu vai neapmierinātību attiecībā uz savu tēvu vai māti. Apņemos nekad nepieļaut, ka vilšanās viņos vai aizkaitinājums pret viņiem pat visniecīgākajā mērā ietekmē to, ko es viņiem saku vai par viņiem runāju, vai kādu citu rīcību pret viņiem. Lai es šajā ziņā esmu piesardzīgs ne tikai pret saviem vecākiem, bet arī attiecībā uz visu savu ģimeni.
Apņēmies: No visas sirds censties noliegt visu, kas nav saskaņā ar labu, mīlošu, klusu, mierīgu, apmierinātu, lēnprātīgu, līdzcietīgu, devīgu, pazemīgu, tikumīgu, paklausīgu, izpalīdzīgu, čaklu un strādīgu, žēlsirdīgu, līdzsvarotu, pacietīgu, mērenu, piedodošu un sirsnīgu raksturu; un vienmēr darīt to, uz ko šāds raksturs mani vestu. Stingri izmeklēt katru nedēļu, vai es tā esmu rīkojies. Sabata rīts, 5. maijs, 1723. gads.
Apņēmies: Ar vislielāko rūpību un centību pastāvīgi izmeklēt savas dvēseles stāvokli, lai es zinātu, vai man patiesi rūp Kristus. To es darīšu, lai, pienākot manai nāves stundai, es nebūtu atstājis nenožēlotu neko, ko esmu atklājis.
Apņēmies: Lai nekad nebūtu nolaidības, ja vien tas būs manās spējās.
Apņēmies: Rīkoties tā, lai nonākot nākamajā pasaulē — Debesīs — es varētu teikt, ka biju dzīvojis vislabākajā un gudrākajā veidā.
Apņēmies: Rīkoties vienmēr tā, kā es būtu vēlējies rīkoties, ja beigās kāda iemesla dēļ es būtu bijis pazudināts.
Apņēmies: Es bieži dzirdu vecākus cilvēkus runājam, kā viņi dzīvotu savu dzīvi, ja viņiem būtu iespēja to dzīvot vēlreiz, tāpēc, esmu apņēmies: dzīvot tieši tā, kā es būtu vēlējies dzīvot, pieņemot, ka es nodzīvotu līdz tādam vecumam.
Apņēmies: Izmantot katru iespēju, kad man ir vislabākais noskaņojums, lai uzticētu un ieliktu savu dvēsli Kunga Jēzus Kristus rokās, lai Viņam uzticētos un paļautos uz Viņu, un pilnībā nodotu sevi Viņam; lai no tā man būtu pārliecību par savas mūžības drošību, zinot, ka mana paļāvība ir manā Pestītājā.
Apņēmies: Ikreiz, kad sarunā dzirdu kaut ko sacītu par kādu cilvēku, ja manuprāt tas, kas par viņu teikts, būtu uzslavas vērts manī pašā, es centīšos to atdarināt.
Apņēmies: No visas sirds censties dzīvot tā, kā es varu iedomāties, ka būtu vēlējies dzīvot, ja jau būtu redzējis visu Debesu svētlaimi, kā arī elles mokas.
Apņēmies: Nekad nepadoties un nepalaisties savā cīņā ar sava paša samaitātību, lai cik ļoti man tas izdotos vai nē.
Apņēmies: Kad man rodas bailes no nelaimēm vai grūtībām, izmeklēt sevi, vai esmu darījis visu, kas no manis ir sagaidīts un apņemties darīt visu, ko esmu spējīgs. Kad būšu izdarījis visu, ko Dievs no manis sagaida, es pieņemšu visu, kas mani sagaida, un pieņemšu, ka tas notiek tieši tā, kā Dievs to ir paredzējis pēc savas gribas un gādības. Cik vien spēšu, es rūpēšos tikai par saviem pienākumiem un cīņu ar saviem grēkiem.
Apņēmies: Sarunās ne vien atturēties no ļaunuma, īgnuma un dusmu gara, bet arī izrādīt mīlestības, prieka un žēlastības garu.
Apņēmies: Ikreiz, kad visvairāk apzināšos sevī ļaunumu, sliktu attieksmi un/vai dusmas, tieši tad visvairāk censties justies un rīkoties labvēlīgi. Šādos brīžos es apzinos, ka varētu šķist, ka labvēlības izrādīšana man būtu tūlītējs zaudējums, tomēr es tā rīkošos, apzinoties, ka rīkoties savādāk būtu neprātīgi (piemēram brīžos kad es neesmu tik aizkaitināts).
Apņēmies: Ikreiz, kad sajutīšos kaut nedaudz nepareizi, kad apzināšos pat visniecīgāko nemieru savā sirdī vai dvēselē, vai nelielu nobīdi savā rīcībā, es apņemos sevi stingri izmeklēt. (Ps. 42:11)
Apņēmies: Neļaut vaļu tādai apātijai un atslābumam, kas ir kā mākslīgs mierinājums, kas atslābina manu prātu no pilnīgas un pastāvīgas nodošanās Dieva žēlastībai. Lai kādi arī būtu mani attaisnojumi tam, lai arī ko šī apātija mudinātu mani darīt, jeb drīzāk atstāt novārtā nepadarītu — es apzināšos, ka patiesībā man būtu labāk šīs lietas izdarīt.
Apņēmies: Nekad nedarīt neko citu kā vien to, ko Dievs pēc savas mīlestības bauslības no manis prasa. Un tad, saskaņā ar Efeziešiem 6:6–8, man tas jādara labprātīgi un ar prieku kā Tam Kungam, nevis cilvēkam. Man ir jāatceras, ka jebkura laba lieta, kuru cilvēks dara vai ir saņēmis, viņš to ir saņēmis vispirms no Dieva; un ka ikreiz, kad ticība cilvēku vada rīkoties ar mīlestību un laipnību pret citiem, īpaši pret tiem, kam ir kāda vajadzība, mēs to darām kā Tam Kungam.
Apņēmies: Pieņemot, ka jebkurā vienā konkrētā brīdī, pasaulē var būt tikai VIENS cilvēks, kurš ir patiess un pilnīgs kristietis, kurš visos aspektos vienmēr demonstrētu kristīgo ticību tās patiesākajā spožumā un izcilībā, lai arī kādi būtu apstākļi vai no kāda skatupunkta uz to raudzītos... Apņēmies: Rīkoties tieši tā, kā es rīkotos, ja ar visu savu spēku censtos būt šis VIENS cilvēks; un dzīvot tā, kā šim VIENAM cilvēkam pienāktos dzīvot manā laikā un vietā.
Apņēmies: Ikreiz, kad piedzīvoju tās “bezvārdu nopūtas” (Rom. 8:26), par kurām runā Apustulis, un tās “ilgas", kas pārņem mūsu dvēseli, par kurām runā psalmists (Ps. 119:20), es tās pieņemšu ar visu, kas ir manī. Un es nenoguršu no cenšanās izteikt savas vēlmes, nedz arī tās bieži atkārtot, lai no tām gūtu labumu.
Apņēmies: Visu savu mūžu censties ar vislielāko atklātību, ar kādu es spēšu, atklāt Dievam savus ceļus un pilnībā atvērt Viņam savu dvēseli: visus savus grēkus, kārdinājumus, grūtības, bēdas, bailes, cerības, vēlmes; un visas lietas visās situācijās. (Skatīt Dr. Mantona 27. sprediķi par 119. psalmu).
Apņēmies: Vienmēr censties uzturēt laipnu toni savā rīcībā un sarunās ikvienā vietā un ar ikvienu cilvēku, izņemot tās reizes, kad palikt uzticīgam prasītu rīkoties citādi.
Apņēmies: Pēc pārbaudījumiem izmeklēt, kā tie man ir nākuši par labu. Kādu labumu es no tiem esmu saņēmis? Kādas svētības un atziņas to dēļ es esmu ieguvis?
Apņēmies: Godīgi atzīt sev visu, ko sevī atrodu — vai tā būtu vājība vai grēks. Un, ja tas skar manu garīgo veselību, to pilnībā izsūdzēt Dievam un lūgties pēc Viņa palīdzības.
Apņēmies: Vienmēr darīt to, ko es vēlētos būt darījis, ikreiz, kad redzu citus to darām.
Lai visā, ko es runāju, būtu klātesoša mīlestība.
Comments
Post a Comment